2014. gada 11. maijs #pirmais

image

Kopš es pēdējo reizi uzrakstīju skaistu bloga ierakstu*, ir pagājis ļoti ilgs laiks. Šovakar braucot mājās domāju par to, kas notiek, kāpēc un kā man uz to būtu jāreaģē un kā jājūtas. Kopš laikiem, kad es vēl mācījos skolā, ir pagājis ļoti ilgs laiks. Tolaik varēju rakstīt visu, kas ienāk prātā un par to nekas nevarēja būt. Daudz kas ir mainījies un tagad tā vairs nav.

Sen atpakaļ, kad vēl gāju skolā, augstkolā, strādāju viesnīcās vai pat pirmajā darbā, kas bija nedaudz saistīts ar internetu, es droši varēju rakstīt par līdzcilvēkiem tieši tā kā man gribējās. Sākumā tas notika draugiem.lv dienasgrāmatā. Parasti tas nebija nekas ļauns un tā vairāk bija citu un sevis paša pavilkšana uz zoba. Šķiet, ka attiecības tādā veidā (rakstot par citiem cilvēkiem) ne ar vienu īsti nesabojāju. Tā, manuprāt, ir laba zīme un Tev, cienījamais lasītāj, tas norāda uz to, ka tas tiešām nebija ļauni. Vismaz 3 cilvēkiem patika to lasīt, tāpēc nolēmu, ka šādai privilēģijai (lasīt manus ierkstus) būtu jābūt visiem un izveidoju savu pirmo blogu – dzedajs.blogspot.com.

Atkāpe: Starp citu, paldies, ka lasi. Acīmredzot, šis Tev šķiet interesantāk par visu pārējo, ko tieši šajā brīdī var darīt internetā. Es nedaudz nojaušu, cik daudz visu ko šobrīd var darīt internetā, tāpēc es to saku nopietni. Laiks ir dārgs un es to zinu. Tiešām kruti! #paldies

Nedaudz vēlāk man neapzināti bija radusies interese par to internetu, kurā es jau tāpat pavadīju diezgan daudz laika, arī profesionālā ziņā. Protams, ka es tā uzreiz pārāk zinošs nebiju, tāpēc izvēlējos to, ko izvēlās darīt tie, kas neprot. Viņi kritizē. Ap to laiku arī daži paziņas bija pamanījuši, ka es daudz laika pavadu twitterī, tāpēc palūdza man padomu sakarā sociālajiem tīkliem. Tas arī bija tas nopietnais pamats tam, ka nolēmu uzsākt blogu par sociālajiem tīkliem. Kādam taču ir citi jāpamāca, kā darīt lietas labāk!

Tā arī tapa dzedajs.posterous.com. Posterous vairs neeksistē, Džedajs arī nē. Tas bija mans lietotājvārds visos pasaules interneta servisos labu laiku atpakaļ. Džedaji ir gudri, bez zin arī to, ka visu viņi nezin un viņi vienmēr ir spēka gaišajā pusē. Izņemot tad, ja Tu esi Anakins Skaivolkers (Anakin Skywalker), tad Tu esi uzmetējs.

Turpinot par dzedajs.posterous.com – ātri vien tapa skaidrs, ka sociālo mediju ekspertam (sarkasms) nevar pietikt ar vienu blogu. Tad tapa jauniemediji.posterous.com. Tas tad bija tieši par internetu un kaut kādā brīdī kļuva anglisks. Arī tas vairs neeksistē. Tad tapa blogs atsevišķs angliski. Man vairs nav skaidrs, vai angliskais blogs tapa pirms vai pēc sākšanas strādāt reklāmas nozarē, jo datumi nav īstie – es kaut kad angliskos bloga ierakstus pārcēlu uz marisantons.com. Tur ar tiem blogiem ir bardaks, kā jau var manīt. Un vairs neatceros, kur palika latviskie ieraksti. Iespējams, ka kaut kur wordpressā sakopējās.

Garš stāsts īss – pirmie “upuri” bija daži uzņēmumi un tos apkalpojošās aģentūras. Sorry par to. Daudz kas bija nepamatoti, jo es īsti vēl nepratu tik labi paskatīties uz lietām no vairākām pusēm, bet daudz kas bija tāds, zem kā parakstītos arī šodien. Lai vai cik labi būtu bijuši mani nodomi (starp tiem arī vēlme pazīmēties, izlekt un pievērst sev uzmanību), viens ir skaidrs – tas neuzlaboja manas attiecības ar topošajiem kolēģiem**.

Kad es sāku strādāt nozarē, situācija ar manu uzvedību un attieksmi internetā nedaudz uzlabojās. Atnāca izpratne par to, ka es varu teikt daudz ko, bet nedrīkstu kļūdīties un liet ūdeni, ja vēlos, lai mani uztver kā profesionāli (vismaz kaut kad tuvākā vai tālākā nākotnē). Tiesa, mani šajā ziņā arī neviens īpaši nekad nebija centies kontrolēt vai pārmācīt. Ar dažādām sekmēm man tas arī vedās un vēl kādu gadu vēlāk ar mani nopietni parunājās un mani pārliecināja (tiešām pārliecināja, nevis piespieda – iedeva jaunu skatpunktu), ka es varu uzvesties vēl labāk un man tas nāks tikai par labu. Par to paldies, jo tas tiešām bija tāds kā pagrieziena punkts. Varbūt no malas to tā nevarēja pamanīj, bet es augļus pamanīju jau ļoti drīz. Var runāt to, ko gribās, bet vienu un pašu lietu to var pateikt vairākos veidos – nav obligāti jāliek otram justies slikti. Kritika vispār ir tāda interesanta lieta – pasniedz to vienā veidā un sabojā attiecības, vai pasniedz to citā veidā un nākamreiz Tev par to būs gatavi maksāt. True story.

Visbailīgākā lieta sākās tad, kad ar Rihardu un Induli uzsākām Riddle. Vairs nebija neviena, kas pateiks, ja tiešām būšu pāršāvis pār strīpu. Tas vēl joprojām neļauj atslābt un liek pasekot līdzi tam, ko saku, ko daru un kā uzvedos. Nav tā, ka es būtu kļuvis par paraugpilsoni, bet pasekoju līdzi tam, ko mani vārdi un darbi runā par mani un zīmolu, kuru sargājam kā savu acuraugu. Esmu pietiekoši daudz sekojis līdzi tehnoloģiju un reklāmas uzņēmumu gaitām pēdējos dažus gadus, lai zinātu, ka pietiek ar tikai vienu uzņēmuma vadības pārstāvi, lai nodarītu palielu bojājumu tēlam, reputācijai un arī biznesam. Tagad šīs apgūtās zināšanas jāizmanto, lai pieskatītu sevi. Nav baigi viegli, bet kaut kā es tieku galā.

Ok, Māri, kur ir morāle un ko Tu ar to visu gribēji pateikt? Es esmu nolēmis atsākt rakstīt. Pamazām un maziem solīšiem, bet to es plānoju darīt. Tas mani nomierina un man īstenībā patīk rakstīt. Ne viss būs interesanti un vēl joprojām ir un būs lietas, par kurām nedrīkstu runāt, bet visā visumā ir arī daudz kas tāds, ko varu teikt brīvi un par ko stresot nevajadzētu. Tā brīvi un no sirds. Sarkasms, pašironija un paskatīšanās uz sevi no malas ir ok. Manuprāt.

Nesen arī nonācu pie secinājuma, ka pastāv iespēja, ka rakstītais vārds ir tas medijs, kurā man izpausties ir vieglāk un ērtāk. Un mazāk jādomā par to, vai kaut ko darīt ir pietiekoši politkorekti un vienkārši jādara.

Tā lūk. Nesolu sensācijas ne Jums, ne sev. Varbūt arī, ka viss nebūs pārāk interesanti, bet, nu, kaut kādi 95% tekstu būs mega aizraujoši.

Visu es vienā bloga ierakstā nepateikšu, tāpēc pat nemēģināšu. Līdz citam vakaram.

*skaists bloga ieraksts – vāvuļošana bez acīmredzama iemesla, pamatojuma un jēgas

**kolēģi – nozarē strādājošie profesionāļi

***