Close

februāris 3, 2018

E-veselība ir tikai simptoms

e-veseliba ir tikai spimptoms

Parunāsim nedaudz par valsts (ar to domājot arī pašvaldības) projektiem e-lietās. Ir diezgan skaidrs, ka sliktāk īsti būt nevar, bet neizskatās arī, ka līdz šim renēs nolaistie miljoni būtu nākuši ar kaut vienu mācību.

Situācija – valsts tērē miljonus e pakalpojumos, bet tos lieto tikai daži un šie lietotāji nav īsti sajūsmā.

Visām slimībām ir cēloņi un es gribētu parunāt par dažiem, kas, manuprāt, mūsu valstī ir iemesls esošajai situācijai.

Cēlonis I – līšana, kur nevajag

Demokrātiskā tirgus ekonomikā valstij un pašvaldībai nevajadzētu nodarboties ar lietām, kuras jau aizpilda privātais sektors. Ja sākam ar Rīgas domi, tad uzreiz prātā nāk vairāki piemēri:

  • Rīgas ūdens pildīšana pudelēs (tā arī nekad neesmu redzējis veikalu plauktos nevienu šī zīmola produktu)
  • Rīgas satiksmes mēģinājumi ne tikai konkurēt, bet, izmantojot reiderisma metožu pazīmes, izslēgt no tirgus Mobilly
  • ne gluži e vides piemērs, bet – pašvaldības aptiekas (welcome back USSR, LOL?)
  • Rīdzinieka karte kā atlaižu programma Rīgas uzņēmumos (partneru saraksts ir “iespaidīgs”)

Citā līmenī, bet to pašu izdarīja valsts ar skolas.lv (3 500 000€), piemēram. Jau tad, kad pirmo reizi parādījās informācija par šo projektu, prātīgākie ļaudis norādīja uz to, ka ir bezjēdzīgi veidot projektu, kura “robu” jau aizpilda e-klase (ir arī mykoob). Rēcīgi, ka skolas.lv domēns šobrīd atrodas pie domēnu skvoteriem. Varēja vismaz to uz projekta beigām izsolīt.

Arī šobrīd man nav ne jausmas vai ir iespējams kaut kur apskatīties visus e-projektus. Esmu diezgan drošs, ka kaut kur kāds šobrīd taisa kārtējo pilnīgi nevajadzīgo projektu par vismaz dažiem desmitiem tūkstošu €.

Cēlonis II – nesadarbošanās

Privātā un publiskā partnerība ir vārdi, kas it kā tiek dzirdēti tik bieži, bet realitātē tiek ieviesti tik reti. Atgriežoties pie Rīgas – kāpēc nevar vienkārši par visiem samaksas jautājumiem aiziet pie mobilly? Šis uzņēmums jau gadiem ir autovadītāju labākais draugs. Kāpēc valsts izdomā, ka varēs uztaisīt labāku e-klase īpaši neko nesaprotot no digitālās vides.

Pat, ja nerunājam par privāto un publisko partnerību, bet valsts struktūru iekšējo komunikāciju – katra ministrija savu mājaslapu taisa pa savam, katra pašvaldība savu mājaslapu taisa pa savam. Latvijā ir 119 pašvaldības un, ja mēs pieņemam, ka mājaslapas tās katra atjauno reizi desmit gados un vidēji šāds projekts izmaksā ~ 10 000 €, tad vienkārši parēķinot sanāk miljons. Miljons par salīdzinoši vienkāršām mājaslapām, kuras ir praktiski identiskas, Karl.

Ministriju gadījumā arī droši vien publiskā puse visām mājaslapām ir plus mīnus vienāda. Ministriju mājaslapas ir mazāk, bet tās arī tiek biežāk papildinātas un atjaunotas.

Runājot par privāto un publisko partnerību – kādi stārtapi, ja tos dažus, kuri mums te ir (mobilly, e-klase), mēs (valsts) gremdējam mēģinot līst viņu biznesā. Situācijai vajadzētu būt apgrieztai – pacelt sadarbību ar šiem uzņēmumiem tādā līmenī, lai šie stārtapi var iet uz citām valstīm un rādīt šejienes piemēru, lai eksportētu šos augstās pievienotās vērtības produktus. No tā augs gan šeit nomaksātie nodokļi, gan kompetence. Ja skype radītu Latvijā, tad par to neviens nekad nebūtu dzirdējis, jo mēs to vienkārši būtu aizlieguši, lai nemaina ierasto “kārtību”.

Kad valsts/pašvaldība izdomā kaut ko darīt pati, lai uz valsts/pašvaldības pakalpojumu rēķina “nenopelnītu” kāds uzņēmējs, mēs samaksājam dubultā un trīsreiz – stipri par dārgu veidojot šos projektus; neizprotamās uzturēšanas izmaksās; zaudējot vietējus uzņēmumus maksājošus nodokļus.

Cēlonis III – neprasme

Valstij nav kompetenču digitālos iepirkumos. Vienkārši nav un tas ir jāmaina – alternatīva ir turpināt pārmaksāt desmitiem reižu vairāk vai kļūt par sūnu ciemu. Lai kā man liktos, ka daudz kas arī IT nozarē ir pārvērtēts svarīgumā, bet pasūtīt digitālu projektu nav tas pats, kas pasūtīt pildspalvas ar ministrijas logo. Ja citās nozarēs pastāv kaut kāda konkurence, tad IT jomā valsti apkalpo daži uzņēmumi, kuriem vienīgajiem ir pieredze šāda līmeņa projektu izstrādē, bet ļaušu minēt, no kuras valsts ne visai veiksmīgajiem projektiem ir šī “pieredze”. Ar līmeni es domāju nevis profesionalitātes līmeni, bet projekta izmaksu līmeni.

Mums ir vajadzīga iestāde, kas kontrolē visus digitālos iepirkumus – palīdz sagatavot uzdevumu, tad palīdz sagatavot iepirkuma dokumentāciju un vēlāk arī izkontrolēt izpildi, lai laicīgi celtu trauksmi, ja kaut kas nestrādā, atšķirībā no esošās situācijas, kurā sabiedrība 2 nedēļas pirms nodošanas datuma uzzina, ka 3 gadu projekts aizgājis pa pieskari. Es jau pasen iemetu šo domu arī savā blogā, jo valstij ir nekustamo īpašumu aģentūra, bet nav neviens kompetences centrs digitālo īpašumu pārvaldīšanai. Es zinu, ka pārvaldīt nekustamo īpašumu nav nekāds vienkāršais uzdevums, bet atļaušos apgalvot, ka to darīt ir daudz vienkāršāk nekā uztaisīt vienu e-veselību. Valsts digitālo lietu ministrija vai aģentūra ir tas, kas ir ar steigu jādara.

Zāles – stopkrāns

Kaut kad tam ir jābeidzas. Nu nevaram teikt, ka mums nav naudas sociālajām vajadzībām vai ārstu algām un tajā pašā laikā dedzināt abnormālu piķi e-neveiksmēs. Visam šobrīd jāuzliek cancel un jāsakārto sistēma, lai nākošie projekti sanāktu plus mīnus ok. Mums ir profesionāļi, kuriem ir pieredze un veselais saprāts nemest miskastē miljonus. Varu uzreiz dažus ieteikt.

Šis tāpat, bonusā: Valsts pārvaldē e-projektos neatbilstoši iztērēti 8 miljoni eiro, vēsta LTV 4/12/2016

Lūdzu, neturpinām šādi.

The following two tabs change content below.

Māris Antons

Digitālā mārketinga menedžments at ground floor digital
Digitālās komunikācijas speciālists, ikdienā konsultē uzņēmumus. Pārzina mājaslapu, aplikāciju un programmatūras izstrādi, digitālo reklāmas kampaņu stratēģijas, veidošanu un vadību. Pateicoties plašajai pieredzei palīdz kā ārējais digitālais konsultants vispusīgā uzņēmumu digitālajā attīstībā, kas orientēta uz racionālu un efektīvu izaugsmi.

Latest posts by Māris Antons (see all)