Close

Viedoklis

Aplokšņu algas un ministre

Tas, ka topošās ministres firmā maksā aplokšņu algas, ir tikai sekas. ASV, piemēram, ir sistēma, kas paredz – ja Tu ziņo par finanšu pārkāpumiem un tas noved līdz konkrētam rezultātam (tiek atgūti valstij pienākošies līdzekļi vai novērsta to aizplūšana garām valsts budžetam), ziņotājs tiek atalgots ar noteiktu procentu no budžetā iegūtās summas. Es neesmu jurists vai ekonomists un par šo lasīju kādu laiku atpakaļ un tikai virspusēji, bet man šī šķiet ļoti lieliska sistēma. Piemēram, ja uzņēmumā strādā pieci cilvēki, un katrs mēnesī aploksnē (paralēli tam, ko samaksā legāli) saņem 300€, zaudējums valstij ir vismaz 100€. Uz pieciem darbiniekiem tas ir 500€ mēnesī, kas gadā ir 6000€. (atkal, es spekulēju, jo es precīzi šīs lietas nezinu – svarīgākais te ir būtība) Ja kāds saņemtos par to ziņot un palīdzēt to novērst, zinot, ka iegūs, teiksim, 3000€ kešā (50% no gada atgūtajiem zaudējumiem valsts budžetā), lai nopirktu jaunu teļļuku vai ar sīkajiem aizbrauktu uz Turciju un iegūtu bišķīt vēl cash jauna darba atrašanai, mums jau pēc pāris mēnešiem būtu stipri mazāk aplokšņu algu un vidējā alga valstī droši vien paceltos par kādiem 100€. Un man nebūtu žēl, ka 3000€ eiro no valsts budžeta aizietu šādam cilvēkam, jo, pirmkārt, ilgtermiņā tie 3000€ atpelnītos ar uzviju un vēl labāk – netiktu kropļota konkurence, jo šādi uzņēmumi rada zaudējumus tiem, kas maksā nodokļus godprātīgi. Aplokšņu algas maksā visur. It īpaši nozarēs, kur ir pieeja skaidrai naudai. Kad strādāju viesnīcās, tā bija pilnīga norma – 3 no 3 viesnīcām, kurās strādāju, bija aplokšņu algas. Manas šā brīža nozares specifika laikam tāda, ka cash nav, jo aģentūrās nekad neesmu saņēmis daļu aploksnē. P.s. Kā mums drīkst būt ministre, kuras interesēs ir darīt visu, lai šāda sistēma nekad netiktu ieviesta?

janvāris 22, 2019

Caurspīdīgums valsts pārvaldē – pārpratums?

Es šo, protams, nolēmu uzrakstīt saistībā ar nesenajiem notikumiem un to, ka šodien ieraudzīju tvītu ar izgriezumu no ziņām, kur Anrijs Matīss paziņo, ka tas, kas sabiedrībai ir jāzina par Rīgas Satiksmi, ir tas, ka trolejbusi būs, tramvaji būs, bet nekur dziļāk iet nevarēs, jo eksistējot komercnoslēpums.  Mana pirmā reakcija – komercnoslēpums my ass.  Rīgas Satiksmes “komercnoslēpumi” Kādi Rīgas Satiksmei var būt komercnoslēpumi? Rīgas Satiksme ir Rīgas pašvaldībai (tātad, Rīgas iedzīvotājiem) piederošs uzņēmums, kurš tiek pamatīgi dotēts no Rīgas pašvaldības (tātad, Rīgas iedzīvotāju) budžeta.  Rīgas Satiksme nekonkurē atvērtā tirgū, sniedz unikālu pakalpojumu un dara to par manu un manu kaimiņu naudu.  Komercnoslēpums var būt valstij piederošiem uzņēmumiem, ja tie konkurē atvērtā tirgū – LMT, AirBaltic, Lattelecom u.c. Piedevām, šie uzņēmumi ne tikai nestrādā par nodokļu maksātāju dotācijām, bet (pārsvarā, jo AirBaltic ir dažādi gājis) dod naudu valstij gan to pašu nodokļu formātā, gan iemaksājot budžetā dividendes no gūtās peļņas.  Ko nozīmē daudz piesauktā “caurspīdīgums” Caurspīdīgums ir atvērtība sabiedrībai un tās pieskatīšanai. Vienalga – vai to dara žurnālisti vai paši sabiedrības locekļi var brīvi piekļūt finanšu pārskatiem. Caurspīdīgums nenozīmē apmeklētāju centra atvēršanu vai kaut kādas citas muļķības, kas “pakalpojumus padara pieejamākus sabiedrībai”. Caurspīdīgums ir tā, kas uzlabo iedzīvotāju vēlmi maksāt nodokļus un piedalīties valsts pārvaldē.  Caurspīdīgums ir pilna un digitāla pieeja budžetiem, pārskatiem un līgumiem, lai ir iespējams tehniski šiem datiem piekļūt un elektroniski apstrādāt, meklējot kopsakarības iepirkumos – piegādātājos, cenās un iepirkumu priekšmetos. Un ne tikai iepirkumos – arī tiesu spriedumos un citur.  Pavasarī bija iespēja aizbraukt uz Bukaresti, uz #digicomnet konferenci par pārvaldību un tās pieskatītājiem – šādas iespējas visās valstīs, kur tādas bija radītas, bija novedušas pie atklātiem korupcijas gadījumiem, aizdomīgu pārmaksu atklāšanas un citiem sabiedrībai noderīgiem atklājumiem.  Ko es gribu pateikt – visam, kas notiek par nodokļu maksātāju naudu, ir jābūt caurskatāmam un analizējamam.  Vai mēs ejam caurspīdīguma virzienā? Diemžēl, nē. Pirms kāda laika bija milzīgs tracis par atalgojumiem valsts simtgades kontekstā. Daudzi bija satraukti par atalgojumu apmēriem. Nezinu, man nelikās nekas šausmīgi daudz, ja ņemam vērā, ka projekts jau nebija tikai koncerts, bet augsta līmeņa pro daudzu mēnešu darbs. Tas nekad nav lēti. Mana stundas likme ir sākot no 50€/h. Ja man kādā mēnesī būtu 100% noslodze, tas kādam izmaksātu vismaz 8000€. Izklausās kosmiski, ne? Protams, ka nekad tādu mēneša laikā neesmu nopelnījis.  Bet, tas, kāpēc bija šis tracis – nav jau ar ko salīdzināt. Mēs nezinām, cik parasti šādas lietas izmaksā. Izņemot no konteksta, daudz kas izklausās traki. Atsaucoties uz iepriekšējo paragrāfu – 50€/h likme pieredzējušam projekta vadītājam ir ļoti maz. Lielākās aģentūrās senior speciālists klientam mierīgi var izmaksāt arī stipri virs 100€/h. Redz, kā. Ar kontekstu vairs neizklausās tik neprātīgi, ne? Un pats sliktākais visa iepriekšminētā skandāla ietvaros bija kultūras ministrijas lēmums, ka turpmāk honorāri vairs netiks publiskoti. Izlasot šo ziņu, man nedaudz nolaidās rokas. Kārtējais piemērs, kad ierēdņi nevis mācās no kļūdām un mēģina strādāt ar cēloņiem, bet nolemj tikai fokusēties uz sekām. Ja mēs jau gadiem zinātu, cik saņem mākslinieki šādos svētkos, neviens pat aci nemirkšinātu.  Kopsaucējs? Jo vairāk mēs zinām, cik […]

decembris 18, 2018

Ja valsts būtu ģimene

Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas nav sajūsmā par salūtu, Rīgas Domi un brīvdienu pāvesta vizītes laikā. Es gan arī negribētu piekrist, ka man ir sveši svētki, negribās radīt prieku un es tikai gribu uzbraukt tiem, kas kaut ko dara. Manuprāt, ļoti svarīgs ir konteksts. Piemēram, šobrīd aktuālā lieta ir krīzes situācija Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Man šī ziņa, ka nevaram atļauties glābt dzīvības, neiet kopā ziņām par dzīrēm, kuras rīkojam par godu valsts simtgadei. Man simtgade liekas forši un daži no sponsorētajiem projektiem ir bijuši lieliski – piemēram, filma Homo Novus man šķiet labākais, kas ir radīts LV kino. Visi ir dzirdējuši to salīdzinājumu, kurā zeme noreducēta uz 100 cilvēkiem – 25 tad būtu bērni, 75 pieaugušie (no kuriem 9 būtu vecāki par 65 gadiem), tikai 5 no viņiem runātu angliski, tikai 40 būtu pieejams interneta pieslēgums u.c. Ir interesanti, iesaku iemest aci. Iedod perspektīvu par pasauli, kas šādi ir vieglāk uztverama nekā miljardi uz miljardiem. Te par pasauli, ja tā sastāvētu no 100 cilvēkiem.  Latvijas budžets ir liels, tie ir miljardi, to ir grūti aptvert. Šie skaitļi ir tik lieli, ka tie kļūst par tukšiem skaitļiem, kuru ietekmi uz realitāti ir grūti sajust. Mēs esam 2 miljoni (gandrīz). Miljoni arī ir daudz, bet bieži cilvēki neaptver, cik daudz vairāk ir miljards par miljonu – miljons sekunžu ir 11,5 dienas; miljards sekunžu ir 31,75 gadi. Ja atgriežamies pie Latvijas budžeta un prioritātēm, tad man to gribētos salīdzināt ar ģimeni. Katru reizi, kad atkal tiek runāts par to, ka medicīnai trūkst naudas, bet es redzu, ka mums ir salūts, man šķiet, ka esam nedaudz pazaudējuši realitātes sajūtu. Vai kāds no mums izvēlētos aizvest visu ģimeni savā dzimšanas dienā uz smalku restorānu, ja tajā pašā laikā būtu zināms, ka tieši tā ir tā nauda, kas pietrūkst, lai mammai nopirktu dzīvību uzturošas zāles nākamajam mēnesim? Vai mazajam brālim, lai viņš nodzīvotu līdz pirmajai skolas dienai? Mums ir šādu ģimeņu fotoalbums – ziedot.lv. Izglītība ir svarīga (IZM), drošība arī (AM, IeM, TM), labas attiecības ar kaimiņiem arī (ĀM), vecākiem kādu vakaru iziet ārā un atpūsties no ikdienas arī (KM) – gan jau domu sapratāt, visas ministrijas neielikšu. Mēs nevaram ar nazi nogriezt kādu nozari. Bet tomēr, ja mēs nedodam iespēju cilvēkiem izdzīvot, dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, tad iepriekš minētajām svarīgajām lietām īsti nav nozīmes. Un Latvijā ir daudz tādu ģimeņu, kurām svarīgākā rūpe ir par kāda sava vistuvākā veselību un dzīvību. Ir cilvēki, kam nepietiek naudas pārtikai. Nepietiek naudas pārtikai. Un tas, ko es jūtu, kad redzu salūtus, ūdeņraža trolejbusus un citus kosmosus, ir tas, ka mums ir kļuvis vienalga. Ka mēs esam atrofējušies. Ka mēs esam pieņēmuši status quo. Protams, salūta neesamība neatrisinās veselības aprūpes sistēmas problēmas. Tās ir kapeikas pret veselībai nepieciešamo finansējumu. Tas ir spļāviens jūrā. Tās ir dienas pret gadu desmitiem, bet ar kaut ko ir jāsāk. Var sākt arī ar mazumiņu, nevis 30% pensiju paaugstināšanu. Ja nākammēnes katram Latvijas pensionāram pieliks 50 centus pie pensijas vai ārstam 50 centus pie algas, tas neko diži nemainīs, bet aiznākamajā […]

novembris 13, 2018

E-veselība ir tikai simptoms

e-veseliba ir tikai spimptoms

Parunāsim nedaudz par valsts (ar to domājot arī pašvaldības) projektiem e-lietās. Ir diezgan skaidrs, ka sliktāk īsti būt nevar, bet neizskatās arī, ka līdz šim renēs nolaistie miljoni būtu nākuši ar kaut vienu mācību. Situācija – valsts tērē miljonus e pakalpojumos, bet tos lieto tikai daži un šie lietotāji nav īsti sajūsmā. Visām slimībām ir cēloņi un es gribētu parunāt par dažiem, kas, manuprāt, mūsu valstī ir iemesls esošajai situācijai. Cēlonis I – līšana, kur nevajag Demokrātiskā tirgus ekonomikā valstij un pašvaldībai nevajadzētu nodarboties ar lietām, kuras jau aizpilda privātais sektors. Ja sākam ar Rīgas domi, tad uzreiz prātā nāk vairāki piemēri: Rīgas ūdens pildīšana pudelēs (tā arī nekad neesmu redzējis veikalu plauktos nevienu šī zīmola produktu) Rīgas satiksmes mēģinājumi ne tikai konkurēt, bet, izmantojot reiderisma metožu pazīmes, izslēgt no tirgus Mobilly ne gluži e vides piemērs, bet – pašvaldības aptiekas (welcome back USSR, LOL?) Rīdzinieka karte kā atlaižu programma Rīgas uzņēmumos (partneru saraksts ir “iespaidīgs”) Citā līmenī, bet to pašu izdarīja valsts ar skolas.lv (3 500 000€), piemēram. Jau tad, kad pirmo reizi parādījās informācija par šo projektu, prātīgākie ļaudis norādīja uz to, ka ir bezjēdzīgi veidot projektu, kura “robu” jau aizpilda e-klase (ir arī mykoob). Rēcīgi, ka skolas.lv domēns šobrīd atrodas pie domēnu skvoteriem. Varēja vismaz to uz projekta beigām izsolīt. Arī šobrīd man nav ne jausmas vai ir iespējams kaut kur apskatīties visus e-projektus. Esmu diezgan drošs, ka kaut kur kāds šobrīd taisa kārtējo pilnīgi nevajadzīgo projektu par vismaz dažiem desmitiem tūkstošu €. Cēlonis II – nesadarbošanās Privātā un publiskā partnerība ir vārdi, kas it kā tiek dzirdēti tik bieži, bet realitātē tiek ieviesti tik reti. Atgriežoties pie Rīgas – kāpēc nevar vienkārši par visiem samaksas jautājumiem aiziet pie mobilly? Šis uzņēmums jau gadiem ir autovadītāju labākais draugs. Kāpēc valsts izdomā, ka varēs uztaisīt labāku e-klase īpaši neko nesaprotot no digitālās vides. Pat, ja nerunājam par privāto un publisko partnerību, bet valsts struktūru iekšējo komunikāciju – katra ministrija savu mājaslapu taisa pa savam, katra pašvaldība savu mājaslapu taisa pa savam. Latvijā ir 119 pašvaldības un, ja mēs pieņemam, ka mājaslapas tās katra atjauno reizi desmit gados un vidēji šāds projekts izmaksā ~ 10 000 €, tad vienkārši parēķinot sanāk miljons. Miljons par salīdzinoši vienkāršām mājaslapām, kuras ir praktiski identiskas, Karl. Ministriju gadījumā arī droši vien publiskā puse visām mājaslapām ir plus mīnus vienāda. Ministriju mājaslapas ir mazāk, bet tās arī tiek biežāk papildinātas un atjaunotas. Runājot par privāto un publisko partnerību – kādi stārtapi, ja tos dažus, kuri mums te ir (mobilly, e-klase), mēs (valsts) gremdējam mēģinot līst viņu biznesā. Situācijai vajadzētu būt apgrieztai – pacelt sadarbību ar šiem uzņēmumiem tādā līmenī, lai šie stārtapi var iet uz citām valstīm un rādīt šejienes piemēru, lai eksportētu šos augstās pievienotās vērtības produktus. No tā augs gan šeit nomaksātie nodokļi, gan kompetence. Ja skype radītu Latvijā, tad par to neviens nekad nebūtu dzirdējis, jo mēs to vienkārši būtu aizlieguši, lai nemaina ierasto “kārtību”. Kad valsts/pašvaldība izdomā kaut ko darīt pati, lai uz valsts/pašvaldības pakalpojumu rēķina “nenopelnītu” kāds uzņēmējs, mēs […]

februāris 3, 2018

Ok, Facebook konkursi ir slikta prakse, bet ko tad likt to vietā?

Runājot par FB komunikāciju (vai jebko citu, ja vien esi latvietis, hehe), ir ļoti viegli pateikt, ka viss ir slikti. Es to arī esmu darījis, rakstot par Like& Share konkursiem un jauno konkursu veidu, kur komentāros jāietago draugi. Sarežģītāk ir pateikt, ko tad darīt situācijā, kad mēnesī ir paredzēts publicēt 10 ziņas, bet vienkārši nav iespējams vairs izdomāt, ko gan varētu pateikt veļas pulveris/cepums/šņabis/T-krekls. Šodien sanāca viena veselīga diskusija ar profesionāļiem par to, vai ieraksti, kuros var nobalsot par vienu otru izvēli ar Fb reakcijām, ir ok. Un runa pat nebija par konkursu – vienkārši lietotājiem sniegtu iespēju izteikt savu viedokli. Manuprāt, šis engagement veids ir tehnisks un tam nav nekāda sakara ar reālu aizkustinājumu vai sajūtu, ka ar zīmolu esi uz viena viļņa – kā tas ir ar reklāmu klipiem, kas patiešām aizkustina. Viens no maniem favorītiem ir Under Armour kampaņa ar Felpsu pirms viņa pēdējās olimpiādes, par kuru jau bija zināms, ka tās būs viņa pēdējās Olimpiskās spēles. Iesaku noskatīties, man pirmajā reizē bija slapjas acis. Lai arī mans engagement, skatoties šo klipu, nekur tehniski neatainojas, tas ir daudz īstāks par to, kas parādās, ja es nospiežu sirsniņu pie ieraksta, kurā jāizvēlās mīļākais gadalaiks ar kādu no Facebook reakcijām. Šis ir mans (rediģētais) komentārs/atbilde uz jautājumu par to, ko tad darām, ja klienti mums lūdz veidot šādus ierakstus. Tai daļai klientu, kuriem saturs vai stratēģijas nāk no citurienes, man diemžēl nav iespējas darīt neko citu kā pēc iespējas labāk adaptēt saturu. Ja kāds Spānijā HQ ir nolēmis, ka novembrī vienā ierakstā būs balsošana ar FB reakcijām, tad arī Latvijā būs balsošana ar FB reakcijām. Lai cik ļoti man to negribētos. Lokālajiem klientiem, kuriem esam stratēģiskais partneris, pārsvarā nestrādājam ar saturu, bet tiem dažiem, kuriem strādājam, šādas lietas nedarām. Esam veikuši izglītojošo darbu, rādījuši datus, argumentējuši un nekad nekad nekad neesam piedāvājuši nevienu konkursu, balsošanu vai ko tamlīdzīgu. Šo esam kaut kā veiksmīgi sakārtojuši. Lielai daļai klientu satura radīšanu vispār esam minimizējuši līdz minimumam (jā, paši sev nogriezuši apmaksātās stundas) un pārlikuši šādu ierakstu budžetus uz paid reach. Respektīvi, ja nav obligāti mēnesī jāsaražo 15 satura vienības, tad saturu jebkam izdomāt ir vieglāk un mēneša plānā nav jāliek šādas lietas. Miljona jautājums – ko tad likt šādu pasākumu vietā? Neko. Kādreiz Stendzenieks teica, ka uzņēmumu/zīmolu jubileju kampaņas ir bezjēdzīgas. Nu, šo es lieku tajā pašā kategorijā. Tad jau tiešām labāk vienkārši salikt produkta attēlu, nosaukumu, cenu un palaist ar apmaksāto reklāmu. Baigi gari sanāca. Vobšem, neviens jau no šī nenomirst, bet man nepatīk, es izvairos un daru to zināmu citiem – it īpaši saviem klientiem. Ja kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti, tad tam ir jāparādās arī darbos – pat, ja tas nozīmē vienu nedēļu nepublicēt neko – par spīti tam, ka plānā ir paredzēts, ka būs ieraksts. Pat ne konkursu vai jautājumu. Neviens pat nepamanīs. ;) NB! Ja runā par legalitāti, tad šādi ieraksti nav aizliegti un ir pat paredzēti Facebook noteikumos (ar izņēmumiem). Lejuplādēt reakciju attēlus un iepazīties ar to lietošanas vadlīnijām var Fb resursu sadaļā.

novembris 8, 2017

Ietago draugu – jaunais Like & Share

like share ietago draugu

Kādu laiku atpakaļ jau rakstīju par Like&Share konkursiem – pieminot to bezjēdzību, slikto stilu un neatbilstību Facebook noteikumiem. Links uz rakstu – “Facebook” konkursi, kuros figurē vārdi “Share” un “Like”- vai tas ir slikti? Šķiet, ka ir pienācis parunāt par vienu lietu, kuru ikdienā Facebook redzam ik uz soļa – ieraksti (parasti ar attēliem), kas aicina vienā vai otrā veidā ietagot draugu. Visbiežāk manāmās kombinācijas – “ietago draugu, kuram noderēs/vēlies uzdāvināt/gribētos produktu X” un “Ietago draugus, ar kuriem kopā gribētu piedzīvot notikumu X”. Protams, vēlāk tiek solīta izloze, kurā laimīgie uzvarētāji tiešām varēs izbaudīt apsolīto balvu. Ir tāda lieta, ka dažkārt šādi konkursi notiek bez seguma, proti, konkurss ir, bet balvu fonda nav. Katra paša ziņā ir izvērtēt, cik uzticams ir konkurss, tā balvu fonds un/vai tā organizatori. Šoreiz gan vairāk par tiem konkursiem, kurus rīko īsti zīmoli ar īstām balvām un īstām izlozēm. Neatbilstība Facebook noteikumiem Šī ir lieta, kas droši vien nav ienākusi prātā lielākajai daļai zīmolu pārstāvju, kas rīko šāda veida aktivitātes savās Facebook lapās. Facebook diezgan konkrēti pasaka, ko drīkst un ko nedrīkst darīt Facebook lapās: Promotions may be administered on Pages or within apps on Facebook. Personal Timelines and friend connections must not be used to administer promotions (ex: “share on your Timeline to enter” or “share on your friend’s Timeline to get additional entries”, and “tag your friends in this post to enter” are not permitted). Pilnie Facebook lapu noteikumi Cik “bīstami” tas ir? Ja godīgi – droši vien necik. Es neesmu dzirdējis nevienu gadījumu, ka Latvijā būtu sodīta kāda Facebook lapa par konkursu neatbilstību noteikumiem. Patiesībā, es neesmu dzirdējis, ka tā būtu noticis arī jebkur citur. Potenciāli, kādā brīdī Facebook varētu sākt veltīt kaut kādu uzmanību šai lietai, bet, lai kā man arī to gribētos, es nedomāju, ka tas notiks pēkšņi, tuvākajā laikā un kur nu vēl mūsu valsts teritorijā. Ētika ir tāda interesanta lieta, kas lielā mērā atkarīga arī no tā, kā pieņemts uzvesties un katra paša ziņā ir izvērtēt, cik ļoti svarīgi ir ņemt vērā iekšējos Facebook noteikumus. Mēs tos ņemam vērā un izglītojam arī savus klientus par šīm lietām – uz vienas rokas pirkstiem (un nevajag pat pusi no tiem) varu saskaitīt šādus konkursus, kurus esam rīkojuši dažu pēdējo gadu laikā. Lielākoties, jo zīmolu globālie HQ pieprasa aktivitātes uz Zsv visos tirgos, bet ne visos tirgos piešķir tām arī budžetu. Tā vienkārši ir realitāte un dažreiz ir jādara tas, kas ir jādara pat, ja perfektā pasaulē es vienu vai otru lietu izvēlētos nedarīt. Ietago draugu konkursu efektivitāte Daudzus gadus atpakaļ, kad vēl strādāju stipri lielākā struktūrā, šādu klientu, kuriem tika veidotas dažādas aktivitātes sociālajos tīklos, manā daļējā pārziņā bija stipri vairāk, mēs piefiksējām vienu lietu. Ir tādas Like&Share ģimenes – vienu dienu aģentūrā ierodas dāma, kas paņem balvas ne tikai sev, kuras ir vinnējusi dažādu zīmolu konkursos, bet arī pa komplektiņam māsai, vīram, mammai un bērnam. Ir divas lietas, kuras šādu konkursu rīkotāji norāda pie ieguvumiem – papildu bezmaksas reach (sasniegtie lietotāji) un engagement. Reach Daudz lētāk šo reach var […]

oktobris 24, 2017

ASV vēstniecība Rīgā komunicē krieviski un tas ir OK

us embassy riga twitter

Tiem, kas uzskata, ka ASV vēstniecības Rīgā komunikācija krievu valodā ir kas slikts – nē, nav. Tieši otrādi, krievvalodīgajiem parādās papildu informācijas avots daudz maz sakarīgas informācijas iegūšanai. Citādāk krievvalodīgie Latvijā par mūsu aizokeāna partneriem savā valodā var izlasīt tikai to, ka viņi ir izvirtuši kapitālisti ar imperiālistisku politiku. Tas, kas man nešķiet pareizi – to visu jaukt vienā twitter profilā. Tas gluži vienkārši rada bardaku – tāpat kā mājaslapās valodas vienu no otras atdala, tas pats būtu jādara arī sociālajos tīklos. Facebook var mēģināt izmantot tārgetāciju tajā pašā lapā, bet twitter gan būtu jāveido atsevišķi profili. Zemāk secinājumu ķēde. Kāpēc vispār izmantot dažādas valodas? Dažādu valodu izmantošana ir līdzeklis kā nodot informāciju plašākām ļaužu masām pie pieņēmuma, ka daļa ļaužu nerunā kādā valodā, kurā līdz šim ir tikusi nodota informācija. Kur ir problēma, ja to visu (vairākas valodas) samet kopā? Ja jau mēs izejam no pieņēmuma, ka auditorija runā tikai vienā no valodām, cilvēki saņem tekstu, kuru nesaprot. Latvieši nesaprot krievisko tekstu, krievi nesaprot latvisko un galu galā abas puses no saņemtās informācijas saprot tikai pusi. Tas traucē un potenciālajiem interesentiem rada neērtības informācijas saņemšanā. BTW, ar šo slimību slimo ar viens otrs vietējais uzņēmums, kurš mēģina spēlēt starptautiskā arēnā.

augusts 18, 2016

Cik viegli ir samaksāt frīlancerim un kā valstij nopelnīt uz dalīšanās ekonomikas rēķina

Iepriekšējā rakstā pastāstīju, kā ir būt MUN maksātājam un ko es gribētu, lai šajā sistēmā uzlabo. Šoreiz vairāk par to, kā ir norēķināties ar trešajām pusēm un, ar kādām problēmām sanākt saskarties. Frīlanceri ir lieliski cilvēki Ir skaidrs, ka mazam uzņēmumam ir jābūt ļoti uzmanīgam ar darbinieku pieņemšanu pastāvīgā darbā – tās uzreiz ir palielas izmaksas. Ja domā mēneša ietvaros, darbinieks varbūt arī nešķiet tik dārga pozīcija, bet, ja padomā pusgada ietvarā, pat pie mikrouzņēma nodokļa likmes tas ir paliels cipars. Tāpēc sadarbība ar profesionāļiem tikai konkrētu projektu ietvaros parasti ir tas optimālākais variants. Tad arī talkā tiek ņemti profesionāļi, kas pieslēdzas uz projektu, izdara savu daļu un saņem savu godīgo daļu. Arī palasot ārzemju blogus un portālus ir skaidrs, ka tiek paredzēta tieši frīlanceru paaudze, kas izpaužas darbaspēka mobilitātē un nepiesaistībā kādai konkrētai vietai vai darbavietai daudzu gadu garumā – izdari savu daļu un dodies tālāk. Protams, ka nekur nepazudīs arī klasiskākas darba devēja – darbinieka attiecības, bet noteikti palielinās šo “brīvo profesionāļu” īpatsvars. Es uzskatu, ka tas ir forši. Samaksāt frīlancerim nav vienkārši Mēnesī vienam cilvēkam autoratlīdzībās drīkst samaksāt 360€. Tie ir griesti, ja otra puse (darba darītājs) negrib maksāt papildu nodokļus un nereģistrējas kā pašnodarbinātais vai citādāk. Kas šķiet pat vairāk nekā muļķīgi situācijā, kad ēnu ekonomika plaukst un zeļ. Protams, ka salīdzinājumā ar kaut kādu citu juridisku darīšanu kārtošanu šī autoratlīdzību lieta ir pupu mizas, bet, salīdzinājumā ar samaksāšanu kādam skaidrā naudā, tas darbs, kas ir jāiegulda, lai, saglabājot godīgumu pret valsti, samaksātu dizainerim, programmētājam vai pat tik triviālam palīgam kā auklītei, ir vienkārši absurds. Jā, arī auklīte ir frīlanceris – it īpaši, ja sīko pieskata neregulāri. Un tagad pamēģiniet tantei Olgai pateikt, ka, lai viņa varētu reizi divās nedēļās pieskatīt uz dažām stundām Jūsu Pēterīti, viņai būs jāiet reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējam, jāizraksta rēķini utt. It sevišķi problēmas sāk rasties tad, ja frīlanceris (piemēram, dizaineris) nedzīvo Rīgā, bet ikdienā uzturas, piemēram, Valmierā. Tad vēl tā dokumentu sūtīšana un viss pārējais. Protams, ka ir kaut kādi elektroniskie paraksti, bet palasot citu pieredzes, kuriem vēl ir mac datori, es pat nedomāju mēģināt to eparakstu izmantot. Savstarpējie norēķini – ar nodokli apliekamas pozīcijas Jau pieskāros tēmai par auklītēm. Šonedēļ īpašu aktualitāti ir izpelnījies uzņēmums taxify. Lieta tāda, ka privātie nedrīkstot piepelnīties pārvadājot citus pasažierus, jo vajagot licenzes, dzeltenos numurus utt. Es gribētu teikt, ka šī cīņa ir pats muļķīgākais, ko mūsu valsts var izdarīt. Laikā, kad cilvēkiem gribās strādāt un pelnīt, būtu jāizmanto iespēja un jādod viņiem iespēja to arī darīt + godīgi samaksāt nodokļus. Un to varētu izdarīt arī bez dažādiem miljons šķēršļiem. Dalīšanās ekonomika ir iespēja beidzot radīt to Latvijas Nokia Laicīgi sakārtojot likumus mums pat nebūtu jāgaida uz to, ka pie mums atnāks globālie spēlētāji (uber, taxify), bet tie varētu rasties tepat uz vietas. Un ir ļoti skumji, ka notiek tā, kā notiek šobrīd, jo uber un taxify ir forši; tas, ka vietējie var nopelnīt iztiku ir forši; bet nav forši tas, ka peļņa jau nepaliks Latvijā. Un, ja izveidojas situācija, ka katrā nozarē, lai […]

februāris 3, 2016

Es maksāju mikrouzņēmuma nodokļa likmi

Jau kopš 2013. gada vidus vairāk vai mazāk esmu saistīts ar uzņēmējdarbību, jo ap to laiku sapratu, ka gribās kaut ko savu. Laiki iet, laiki mainās, daudz ko esmu iemācījies, noskaidrojis un pārdomājis. Tagad gribu padalīties ar savu viedokli – kā tas ir, būt mikrouzņēmuma nodokļa maksātājam un cik vispār viegli ir maksāt nodokļus. Es vēl joprojām neesmu ne jurists, ne ekonomists, tāpēc laipni lūgti oponēt man pozīcijās, kur esmu balstījies nepareizos priekšstatos. Es strādāju digitālā mārketinga lauciņā un rakstot šo es reizē pārstāvu savu kā uzņēmēja un valsts pilsoņa (tāda, kurš ir ieinteresēts, lai valsts iekasētu vairāk nodokļus un mēs visi dzīvotu labāk). Šīs lietas tomēr ir nesaraujami raustītas. Man nav nekādu iebildumu pret izpildvaru, VID vienmēr ir bijis pretīmnākošs un visās saskarsmēs ar VID, UR u.c. iestādēm nav bijis nekāda pamata sūdzēties. Es gribētu draudzīgāku likumdevēju. Šajā rakstā par tādu vispārējo – vai, manuprāt, mikronodokļa ideja kā tāda vispār ir jēdzīga, cik viegli ar šo likmi ir attīstīties un kā palīdzēt šai uzņēmējdarbības formai maksāt lielākus nodokļus. Nākamajos par saistītajām lietām – algu griestiem un to, ar ko jārēķinās tuvojošās “dalīšanās ekonomikas” sakarā. Background: uzņēmums, kurā darbojos ir mazs, tas vidēji mēnesī nodokļos ar mikrouzņēmuma likmi nomaksā ~ 200 €, es šobrīd esmu tā vienīgais darbinieks. Tuvāko mēnešu laikā plānoju ņemt darbā kādu palīgu, bet biznesā neko nevar paredzēt, tāpēc tas pagaidām ir tikai plāns. :) Mikrouzņēmuma nodokļa likme ir vajadzīga Tātad, šis ir mans personīgais viedoklis – es ticu, ka mikrouzņēmums ir nepieciešama uzņēmējdarbības forma. Ja uz jautājumu paskatās emocionāli – ir forši, ja mēs dodam īstu iespēju bez milzu investīcijām valsts iedzīvotājiem nodarboties ar uzņēmējdarbību. Ja uz jautājumu paskatās praktiski – es nezinu, kur es šobrīd būtu, ja šādas formas nebūtu. Lielo SIA ar visiem izrietošajiem nodokļiem es nebūtu riskējis taisīt, pie citiem strādāt man pārāk 2013. gadā negribējās, es, iespējams, būtu uz dažiem gadiem izbraucis no valsts. To, vai būtu atgriezies, varam tikai minēt. Es esmu diezgan pateicīgs par iespēju darīt savu mīļāko darbu pasaulē, maksāt nodokļus un bez raizēm par to, ka saņemu naudu aploksēs vai man draud problēmas ar VID, dzīvot šajā valstī. Es šos divarpus gadus neesmu izmantojis ne bezdarbnieku pabalstu sniegtās iespējas, ne kā citādi dzīvojies uz valsts rēķina, jo nav bijusi tāda vajadzība. Es zinu, ka šis arguments ir vecs kā pasaule, bet man pašam ir forša sajūta par to, ka es tā esmu varējis. Man šķiet forši varēt maksāt nodokļus un tā arī darīt. Mikrouzņēmumu salīdzināt ar lielu uzņēmumu nav nekādas jēgas Es ļoti labi saprotu lielākus uzņēmējus, kuri norāda uz mikronodokļu maksātājiem un saka, ka tas nu gan nav galīgi godīgi. Es pilnībā piekrītu – vēl vairāk, es gribētu būt šo lielo uzņēmēju pusē, kas spēj un var samaksāt šos lielos nodokļus. Es esmu no tiem kareivjiem, kas grib kļūt par ģenerāli. Man gan vēl ir tikai 27 un es nekur neskrienu – vēl ir daži gadi treniņiem. Es arī saprotu, ka lielākā daļa problēma ir tieši tur, ka daudzi “lielie” nooptimizē savus nodokļus un ar mikronodokli samazina savus […]

februāris 1, 2016

Digitālā pasaule ir apgriezusi visu kājām gaisā, bet nevajag pārspīlēt

Man nepatīk, kad lietas uzdod par to, kas tās nav. Piemēram, šis attēls ar slaidu, kurā esošo informāciju esmu redzējis visās iespējamās variācijās un kontekstos. Viss jau būtu forši, bet jebkas zaudē kredibilitāti, kad sāk nepamatoti pārspīlēt. Uber nav takšu kompānija, uber ir platforma, kas piedāvā vienam cilvēkam vizināt otru un par to norēķināties. Airbnb pats arī nepiedāvā naktsmītnes, to dara šīs platformas lietotāji. Šo pašu, kas slaidā, varētu pateikt par ss.lv īres dzīvokļu sadaļu. Skype un WeChat nav telefonkompānijas, bet gan aplikācijas. Tās bija un ir atkarīgas no īstajiem interneta provaideriem. Pat TV un interneta piegādātāji izmanto viens otra infrastruktūras. Alibaba – arī šo teikumu varētu pateikt par ss.lv. Pat fiziskie tirgotāji mēdz savos plauktos turēt preces, par kurām ar ražotājiem norēķinās tikai pēc pārdošanas fakta. Facebook nav satura īpašnieks, tikai platforma, kurā tiek glabāts lietotāju saturs. Tas arī nav medijs. Tā ir tikai platforma, kas būtu pilnīgi tukša, ja tajā nebūtu lietotāju. Par bankām nekomentēšu, jo neesmu pētījis konkrēto risinājumu. Netflix nosaukt par “movie house” arī ir tencdenciozi. To drīzāk varētu saukt par televīzijas kanāla nākošo soli. Un tas šobrīd jau rada arī savu saturu. Protams, ka tam nav savu kinoteātru. HBO arī nav savu kinoteātru. Starp citu, Netflix sākās kā DVD noma, tātad vispār. Apple un Google tiešām tikai tirgo aplikācijas un nerada tās (nu, šādā merogā runājot, jo vispār jau šo to rada arī paši), bet te atkal salīdzinājums ar Rimi. Viņi arī neko paši neražo. Cilvēki, kuriem ar online pasauli mazāks sakars, pēc šī slaida redzēšanas var tiešām likties, ka nu tik būs, bet patiesībā, ja par to visu padomā racionāli, nemaz tik sensacionāli tas viss nav. Šādus slaidus izmanto shady digitālo pakalpojumu tirgotāji, lai iepārdotu nākošos nevienam nevajadzīgos risinājumus. Protams, ka minētie uzņēmumi ir ievērības cienīgi, bet uzmanīgi, kad izvērtējat, ko tie dara un kā tiem tas izdevies. Viņi vienkārši vienu otru lietu, kas ir bijusi iespējama jau pirms tam, ir padarījuši ērtāku, vieglāk pieejamu, lētāku vai vieglāk atrodamu. Priekā!

janvāris 28, 2016