//cdn.mxapis.com/mt.js
ukraine

Karš Ukrainā – es tam neesmu gatavs

Okupantu ieiešana Ukrainā jau kādu laiku ir pārņēmusi manu dienaskārtību. Es neatrodos tur uz vietas un man fiziski paliek slikti, ja iedomājos, ka valstī, kurā esmu dzimis un audzis, kas tāds varētu notikt. Valstī, kurā Tu dzīvo un strādā, un vadi savas dienas, pēkšņi sāk spridzināt, šaut un ne tikai.

Stresa līmenis man ir kosmoss, jo, nu, es pēkšņi esmu citā pasaulē, nekā dažas nedēļas atpakaļ. Pasaulē, kurā viens vai vairāki jukuši personāži no Krievijas var izdomāt Eiropas vidū ar karaspēku ieiet citā valstī, kamēr mēģina pasaulei stāstīt, ka veic kaut kādu operāciju pret fašistiem?

Šoks, neticība, bailes, bažas, dusmas, naids plus vēl šis tas – emociju kokteilis, kura ietvaros jau šur tur ierakstīju, ka ceru, ka Putins nomirs ar seju sūdos un to, ka Krievija nav pelnījusi eksistēt. Ierakstus izdzēsu, bet tikai tāpēc, lai par tiem vairs nenāktu notifikācijas. Katrs atgādinājums to emociju kokteili uzsita par daudz.

Kopš slepkavas Putina uzrunas (tieši pirms ieiešanas Ukrainā) esmu ļoti daudz par šo domājis.

Lai tiktu ar sevi skaidrībā, es sadalīju lietas pa kastītēm – viena kastīte tam, ko šobrīd varu darīt, otra kastīte viedokļa par Krieviju formulēšanai, trešā kastīte nākotnes perspektīvai un tā tālāk. Citādāk tas emociju kamols nebija īsti atšķetināms. Sadalot visu pa kastītēm (vismaz man) arī ir vieglāk saprast, kur labāk turpmāk ielikt savu enerģiju.

Par vainīgo meklēšanu tur, kur to nav – piekritīšu tiem, ka lieka naida sēšana ir tikai kara dzirnavu griešana. Cilvēki, kas dzīvo ārpus Krievijas nav vainīgi pie tā, ko viņu vai viņu senču tēvzeme šobrīd dara. Krievi ir lieliski cilvēki.

Šī brīža Krievijas iedzīvotāji gan par šo maksās vienā vai otrā veidā. Ne jau tāpēc, ka kādam gribēsies atriebties kādam, kurš nekad neko no šī nav gribējis, bet tāpēc, ka iestāsies tāda realitāte – Krievijai šo nepiedos un sekas izjutīs tās iedzīvotāji. Nu, un daļēja atbildība – tāpat kā man ir kauns un daļēja atbildības sajūta par vienu otru jautājumu Latvijā. “Es jau neko” strādā tikai tad, ja savu iespēju robežās esi izdarījis visu.

Vai es šobrīd esmu izdarījis visu, kas ir manu iespēju robežās? Nē. Es esmu izdarījis šo to, ko labam Latvijas pilsonim pienākas šajā laikā izdarīt, bet es neesmu palīdzējis praktiski, es nebiju sestdienas gājienā pie Brīvības pieminekļa. Es ļoti būtu gribējis tur būt, bet esmu pārāk tālu. Man gan ir milzīgs prieks un aizkustinājums par visiem, kas piedalījās. Paldies jums.

Ko vispār var izdarīt? Armijas uz Ukrainu, lai stātos pretī Putinam, NATO sūtīt nedrīkst, jo tad karš kļūs plašāks un pastāv arī kodolkara risks. Nu, nedomāju, ka karaspēku nesūtīšana garantē to, ka Putins savā neprātā tāpat neizdomās pacelt likmes, bet ok.

Es gribētu, lai Krievijai šobrīd izslēdz gaismu. Pilnībā. Visas robežas ciet un Krievijā ielaižam tikai atpakaļ viņu pilsoņus, bet ārā no Krievijas izbrauc tikai tie mūsējie, kuriem jāatgriežas. 0 tirdzniecības. Mums kaimiņos ir Ziemeļkoreja 2, bet īstā Ziemeļkoreja vēl nav savu karaspēku ievedusi svešā valstī. Krievijai (kā jau jebkurai pasaules valstij) pārējo pasauli vajag vairāk nekā pārējai pasaulei šo vienu konkrēto valsti. Ļaujam tai vienkārši sagrūt. Brīdī, kad no Ukrainas (Krima, Luhanska un Doņecka ir Ukraina) būs aizgājis pēdējais Krievijas karavīrs un būs atlīdzināts Ukrainai (es runāju tikai par ēkām un materiālām vērtībām, jo protams, ka nogalinātos neviens vairs nepiecels), mēs varam atsākt iepirkt nedaudz Krievijas derīgos izrakteņus (par pārējās pasaules, nevis Krievijas noteiktām cenām). Kad Krievija piekrīt atteikties no saviem kodolieročiem, tad varam runāt par vēl nedaudz atvērtākām robežām. Un tā pamazām – pieeju pārējai pasaulei var piešķirt tikai par ļoti konkrētu soļu izpildi iekšzemē. Kamēr mums draud ar atomieročiem, mēs nevaram turpināt business as usual.

Mums ir jārunā ar Krieviju kā Ziemeļkoreju. Šīs valstis ir vienā kategorijā.

Ko mēs varam darīt, lai Ukraina ir pēdējā reize pasaules vēsturē, kad kāds uzdrīkstas ko šādu izdarīt? Es nezinu. Kaut kas līdzīgs ANO, bet bez veto tiesībām kādai valstij, bet ar pieeju visu valstu armijām?

Es zinu, ka mums ir aktīvāk jārunā pretī arī vietējiem Putiniem. Nacionālās apvienības zēni ir tādi paši vēsturisko taisnību meklētāji kā Putins, bet tiem paldies dievam nekad nebūs pieejas tādam militāram spēkam (tas gan neliedz šiem cilvēkiem čakarēt visiem dzīvi mazākos mērogos). Vietējie Šleseri un Lembergi ir apsviedīgi shēmotāji, kuri sadarbosies ar ko vien būs izdevīgi un izkārtos sev paklausīgu tīklu – līdzīgi kā Putina astoņkājis. Un tad mums ir vietējie demagogi Gobzemi – teiks jebko, kam kaut uz brīdi var noticēt, bet izjutīs nulli kauna par to, ka regulāri mēģina visiem pūst dūmus acīs. Šajos visos tēlos es redzu šodienas Krievijas iezīmes.

Domāju, ka drīzumā iestāšos kādā partijā. Demokrātija ir pārāk trausla, lai ļautu tai iet pašplūsmā. Tā ir jābalsta. Reizi gadā aiziet uz biedru kopsapulci es varu.

Ko darīt tālāk, es nezinu. Es gribu balstīt Ukrainas palīgus un Putina režīma brucinātājus. Es visu laiku turu īkšķus par ukraiņiem. Man sāp skatīties, ko dara Krievijas slepkavas.

Šis nav mēģinājums kādu mācīt un šis noteikti nav vienīgais veids kā skatīties uz to, kas šobrīd notiek. Šis ir manējais un šobrīd – 2022. gada 6. martā.

***