Pēdējā laikā diezgan daudz esmu pamanījis, ka no dažu interneta smagsvaru puses parādās vēlme ieviest internetos savu kārtību. Pirmais, kurš man bija tas pamanāmākais, bija Apple noliedzošā attieksme pret flash standartu. To, lūk, es izjūtu jau vairāk kā gadu. Apple zēni nolēma, ka flash tehnoloģija viņiem neder, jo ir ļoti prasīga pret resursiem un nav piemērota mobilajām ierīcēm. Nu, tāda vismaz ir oficiālā nostāja. Iespējams, ka starp to pašu Apple un Adobe (flash autors) ir kāds dziļāks strīds. Neiedziļināšos cēloņos, tehniskā puse arī man ir diezgan sveša. Lai gan, esmu dzirdējis viedokli no dizaineriem, ka būtu labi, ja flash nomirtu un viss, jo viņš esot pretīgs. Tas gan ir ļoti subjektīvs viedoklis un nezinu, cik objektīvi bija šie vārdi.
Sekas ir tādas, ka man kā iPhone lietotājam nav pieejamas web lapas un aplikācijas un jebkas cits, kas ir būvēts uz flash bāzes. Nu labi, būtībā nav tā, ka es ļoti šo flash iztrūkumu izjustu. Youtube video es varu skatīties caur speciālu oficiālo aplikāciju un lielākā daļa interneta vietņu man ir pilnīgi pieejamas. Izņēmumi pārsvarā ir atrodami nozarēs, kuras ir saistītas ar radošiem darbiem. Šādu novirzienu pārstāvošas web lapas bieži vien ir pamatīgi veidotas, ar animācijām un ļoti interaktīvas. Un nereti veidotas flash’ā. Reklāmas aģentūras, kultūras iestādes un citi, kuri vienkārši grib parādīt, ka viņi, redz, VAR! Ir okej, neko nepārmetu.
Bet! Ja es kā izstrādātājs kaut ko radu internetam, es gribu, lai tas ir pieejams pēc iespējas lielākam interneta lietotāju skaitam. Un tad sākas rēķināšana. Tā, cik miljoni iPhonu ir? Cik iPadi jau ir pieejami? Un lieta tāda, ka tie ir cilvēki, kuri lieto internetu, maksā internetā par aplikācijām un interesējas par visu jauno. Es, piemēram, negribētu viņus izstrīpot no savu potenciālo klientu un/vai apmeklētāju loka.
Tāpēc ir vieglāk peldēt pa straumei un pamēģināt taisīt visu bez flash. Tāds, lūk, ir vienas korporācijas spēks. Lietotājs neko nemana, bet ir notikušas (patiesībā vēl tikai notiks) lielas pārmaiņas un interneta formātu nomaiņa. Pieminētais scenārijs ar flash var arī neīstenoties, jo ir arī citas kompānijas, kurām ir pa spēkam ielikt kāju šajās durvīs.
Nākamais- sociālie tīkli.
Arvien biežāk, lai kaut kur atstātu komentāru, vai pieteiktos par lietotāju pietiek ar nospiešanu uz pogas “Log in with Twitter” vai “Connect with Facebook” tā vietā, lai aizpildītu nogurdinošas reģistrācijas anketas un visu citu.. Cilvēks, kurš nelieto nevienu no šiem tīkliem pirmajā reizē atmet tam visam ar roku un dodas tālāk. Bet ar katru nākamo reizi viņa galvā tiek ielikts, ka tomēr vajadzētu kādā no šiem piereģistrēties un dzīve kļūtu daudz vienkāršāka un skaistāka. Jo feisbuks ir visur, laikam man arī tur jābūt. Beigās mums ir feisbuka un tvittera lietotājs, par kuru katrs no šiem augošajiem gigantiem zin diezgan daudz. Kādus servisus viņš lieto, cikos viņš viņus lieto, kā viņš viņus lieto un cik daudz viņš viņus lieto. Diezgan baisi iedomāties, cik daudz Feisbuks zin par maniem ieradumiem un kā šī informācija var tikt izmantota.
Un katrs šis saits ar šīm sociālo tīklu iespējām tikai aģitē feisbuku kā draudzīgu iestādījumu, kurš atver daudzas durvis. Bet šī pārmaiņa vairs nenotiek internetos, bet gan cilvēku prātos. Viss ir klikšķa attālumā. Arī šajā (dzedajs.posterous.com) blogā komentāru var atstāt tikai ielogojoties caur pašu Posterous, Facebook vai Twitteri. Un tā mēs tiekam ieaudzināti uzticēties šiem sociālajiem portāliem. Jo viņos ir jābūt.
Par Google vispār nerunāsim.
P.s. Piektdienas vakara/nakts pārdomas, uz beigām jau baigais lūziens un miegs ir uznācis, kritizējot, lūdzu, ievērot mēru.
Sekas ir tādas, ka man kā iPhone lietotājam nav pieejamas web lapas un aplikācijas un jebkas cits, kas ir būvēts uz flash bāzes. Nu labi, būtībā nav tā, ka es ļoti šo flash iztrūkumu izjustu. Youtube video es varu skatīties caur speciālu oficiālo aplikāciju un lielākā daļa interneta vietņu man ir pilnīgi pieejamas. Izņēmumi pārsvarā ir atrodami nozarēs, kuras ir saistītas ar radošiem darbiem. Šādu novirzienu pārstāvošas web lapas bieži vien ir pamatīgi veidotas, ar animācijām un ļoti interaktīvas. Un nereti veidotas flash’ā. Reklāmas aģentūras, kultūras iestādes un citi, kuri vienkārši grib parādīt, ka viņi, redz, VAR! Ir okej, neko nepārmetu.
Bet! Ja es kā izstrādātājs kaut ko radu internetam, es gribu, lai tas ir pieejams pēc iespējas lielākam interneta lietotāju skaitam. Un tad sākas rēķināšana. Tā, cik miljoni iPhonu ir? Cik iPadi jau ir pieejami? Un lieta tāda, ka tie ir cilvēki, kuri lieto internetu, maksā internetā par aplikācijām un interesējas par visu jauno. Es, piemēram, negribētu viņus izstrīpot no savu potenciālo klientu un/vai apmeklētāju loka.
Tāpēc ir vieglāk peldēt pa straumei un pamēģināt taisīt visu bez flash. Tāds, lūk, ir vienas korporācijas spēks. Lietotājs neko nemana, bet ir notikušas (patiesībā vēl tikai notiks) lielas pārmaiņas un interneta formātu nomaiņa. Pieminētais scenārijs ar flash var arī neīstenoties, jo ir arī citas kompānijas, kurām ir pa spēkam ielikt kāju šajās durvīs.
Nākamais- sociālie tīkli.
Arvien biežāk, lai kaut kur atstātu komentāru, vai pieteiktos par lietotāju pietiek ar nospiešanu uz pogas “Log in with Twitter” vai “Connect with Facebook” tā vietā, lai aizpildītu nogurdinošas reģistrācijas anketas un visu citu.. Cilvēks, kurš nelieto nevienu no šiem tīkliem pirmajā reizē atmet tam visam ar roku un dodas tālāk. Bet ar katru nākamo reizi viņa galvā tiek ielikts, ka tomēr vajadzētu kādā no šiem piereģistrēties un dzīve kļūtu daudz vienkāršāka un skaistāka. Jo feisbuks ir visur, laikam man arī tur jābūt. Beigās mums ir feisbuka un tvittera lietotājs, par kuru katrs no šiem augošajiem gigantiem zin diezgan daudz. Kādus servisus viņš lieto, cikos viņš viņus lieto, kā viņš viņus lieto un cik daudz viņš viņus lieto. Diezgan baisi iedomāties, cik daudz Feisbuks zin par maniem ieradumiem un kā šī informācija var tikt izmantota.
Un katrs šis saits ar šīm sociālo tīklu iespējām tikai aģitē feisbuku kā draudzīgu iestādījumu, kurš atver daudzas durvis. Bet šī pārmaiņa vairs nenotiek internetos, bet gan cilvēku prātos. Viss ir klikšķa attālumā. Arī šajā (dzedajs.posterous.com) blogā komentāru var atstāt tikai ielogojoties caur pašu Posterous, Facebook vai Twitteri. Un tā mēs tiekam ieaudzināti uzticēties šiem sociālajiem portāliem. Jo viņos ir jābūt.
Par Google vispār nerunāsim.
P.s. Piektdienas vakara/nakts pārdomas, uz beigām jau baigais lūziens un miegs ir uznācis, kritizējot, lūdzu, ievērot mēru.
