Close

Māris Antons

Digitālās komunikācijas speciālists, ikdienā konsultē uzņēmumus. Pārzina mājaslapu, aplikāciju un programmatūras izstrādi, digitālo reklāmas kampaņu stratēģijas, veidošanu un vadību. Pateicoties plašajai pieredzei palīdz kā ārējais digitālais konsultants vispusīgā uzņēmumu digitālajā attīstībā, kas orientēta uz racionālu un efektīvu izaugsmi.

Mazā uzvara 20/04/2019

Viens te ir dabūjis atpakaļ naudu no Wolt par sliktu piegādi un šis panākums ir tā sakāpis galvā, ka “Mārtiņš no Wolt” tagad esot viņas kuce. #woltmobster

aprīlis 20, 2019

Barona ielas “veloceliņš”

Šodien sanāca pirmo reizi visā garumā nobraukt pa šo veloceliņa izstrādājumu. Man patika. Godīgi. Tas, protams, nav skolas ielas veloceliņš, bet kaut kā likās lieliski, ka kaut daļēji, braucu pa sev paredzētu ielas daļu. Sliktās lietas – piegādes un remontstrādnieku noparkotie auto. Velosipēdiem ar cietām un šaurām riepām apbraukšana pa bruģi nav patīkama. Te gan jāsaka, ka patīkami, ka atļautais ātrums ir 30km stundā, kas dod foršu drošības sajūtu. Protams, ka tā iela ir nepareizi sataisīta, ņemot vērā to, ka viņai bija kapitālais remonts, bet ir daudz labāk, nekā braukt pa Brīvības ielas braucamo daļu.

aprīlis 11, 2019

Par internetā noplūdušiem privātiem foto un video

Nevajag ar tādiem dalīties. Nevajag par viņiem runāt. Cilvēkam, kas ir uzticējies un tādu ir nosūtījis, šobrīd jau tāpat ir ļoti smagi. Cilvēks šajā video ir upuris. Cilvēks, kurš šo ir nopludinājis, gan ir pelnījis, lai viņu klusām un ātri atrod policija, notiesā un iesēdina, jo šis cilvēks ir citam cilvēkam ļoti sabojājis dzīvi. Stipri vairāk pabojājis, nekā, ja būtu kādam salauzis degunu. Un tiesāt cilvēku par uzticēšanos ir pretīgi.

aprīlis 9, 2019

Aplokšņu algas un ministre

Tas, ka topošās ministres firmā maksā aplokšņu algas, ir tikai sekas. ASV, piemēram, ir sistēma, kas paredz – ja Tu ziņo par finanšu pārkāpumiem un tas noved līdz konkrētam rezultātam (tiek atgūti valstij pienākošies līdzekļi vai novērsta to aizplūšana garām valsts budžetam), ziņotājs tiek atalgots ar noteiktu procentu no budžetā iegūtās summas. Es neesmu jurists vai ekonomists un par šo lasīju kādu laiku atpakaļ un tikai virspusēji, bet man šī šķiet ļoti lieliska sistēma. Piemēram, ja uzņēmumā strādā pieci cilvēki, un katrs mēnesī aploksnē (paralēli tam, ko samaksā legāli) saņem 300€, zaudējums valstij ir vismaz 100€. Uz pieciem darbiniekiem tas ir 500€ mēnesī, kas gadā ir 6000€. (atkal, es spekulēju, jo es precīzi šīs lietas nezinu – svarīgākais te ir būtība) Ja kāds saņemtos par to ziņot un palīdzēt to novērst, zinot, ka iegūs, teiksim, 3000€ kešā (50% no gada atgūtajiem zaudējumiem valsts budžetā), lai nopirktu jaunu teļļuku vai ar sīkajiem aizbrauktu uz Turciju un iegūtu bišķīt vēl cash jauna darba atrašanai, mums jau pēc pāris mēnešiem būtu stipri mazāk aplokšņu algu un vidējā alga valstī droši vien paceltos par kādiem 100€. Un man nebūtu žēl, ka 3000€ eiro no valsts budžeta aizietu šādam cilvēkam, jo, pirmkārt, ilgtermiņā tie 3000€ atpelnītos ar uzviju un vēl labāk – netiktu kropļota konkurence, jo šādi uzņēmumi rada zaudējumus tiem, kas maksā nodokļus godprātīgi. Aplokšņu algas maksā visur. It īpaši nozarēs, kur ir pieeja skaidrai naudai. Kad strādāju viesnīcās, tā bija pilnīga norma – 3 no 3 viesnīcām, kurās strādāju, bija aplokšņu algas. Manas šā brīža nozares specifika laikam tāda, ka cash nav, jo aģentūrās nekad neesmu saņēmis daļu aploksnē. P.s. Kā mums drīkst būt ministre, kuras interesēs ir darīt visu, lai šāda sistēma nekad netiktu ieviesta?

janvāris 22, 2019

Caurspīdīgums valsts pārvaldē – pārpratums?

Es šo, protams, nolēmu uzrakstīt saistībā ar nesenajiem notikumiem un to, ka šodien ieraudzīju tvītu ar izgriezumu no ziņām, kur Anrijs Matīss paziņo, ka tas, kas sabiedrībai ir jāzina par Rīgas Satiksmi, ir tas, ka trolejbusi būs, tramvaji būs, bet nekur dziļāk iet nevarēs, jo eksistējot komercnoslēpums.  Mana pirmā reakcija – komercnoslēpums my ass.  Rīgas Satiksmes “komercnoslēpumi” Kādi Rīgas Satiksmei var būt komercnoslēpumi? Rīgas Satiksme ir Rīgas pašvaldībai (tātad, Rīgas iedzīvotājiem) piederošs uzņēmums, kurš tiek pamatīgi dotēts no Rīgas pašvaldības (tātad, Rīgas iedzīvotāju) budžeta.  Rīgas Satiksme nekonkurē atvērtā tirgū, sniedz unikālu pakalpojumu un dara to par manu un manu kaimiņu naudu.  Komercnoslēpums var būt valstij piederošiem uzņēmumiem, ja tie konkurē atvērtā tirgū – LMT, AirBaltic, Lattelecom u.c. Piedevām, šie uzņēmumi ne tikai nestrādā par nodokļu maksātāju dotācijām, bet (pārsvarā, jo AirBaltic ir dažādi gājis) dod naudu valstij gan to pašu nodokļu formātā, gan iemaksājot budžetā dividendes no gūtās peļņas.  Ko nozīmē daudz piesauktā “caurspīdīgums” Caurspīdīgums ir atvērtība sabiedrībai un tās pieskatīšanai. Vienalga – vai to dara žurnālisti vai paši sabiedrības locekļi var brīvi piekļūt finanšu pārskatiem. Caurspīdīgums nenozīmē apmeklētāju centra atvēršanu vai kaut kādas citas muļķības, kas “pakalpojumus padara pieejamākus sabiedrībai”. Caurspīdīgums ir tā, kas uzlabo iedzīvotāju vēlmi maksāt nodokļus un piedalīties valsts pārvaldē.  Caurspīdīgums ir pilna un digitāla pieeja budžetiem, pārskatiem un līgumiem, lai ir iespējams tehniski šiem datiem piekļūt un elektroniski apstrādāt, meklējot kopsakarības iepirkumos – piegādātājos, cenās un iepirkumu priekšmetos. Un ne tikai iepirkumos – arī tiesu spriedumos un citur.  Pavasarī bija iespēja aizbraukt uz Bukaresti, uz #digicomnet konferenci par pārvaldību un tās pieskatītājiem – šādas iespējas visās valstīs, kur tādas bija radītas, bija novedušas pie atklātiem korupcijas gadījumiem, aizdomīgu pārmaksu atklāšanas un citiem sabiedrībai noderīgiem atklājumiem.  Ko es gribu pateikt – visam, kas notiek par nodokļu maksātāju naudu, ir jābūt caurskatāmam un analizējamam.  Vai mēs ejam caurspīdīguma virzienā? Diemžēl, nē. Pirms kāda laika bija milzīgs tracis par atalgojumiem valsts simtgades kontekstā. Daudzi bija satraukti par atalgojumu apmēriem. Nezinu, man nelikās nekas šausmīgi daudz, ja ņemam vērā, ka projekts jau nebija tikai koncerts, bet augsta līmeņa pro daudzu mēnešu darbs. Tas nekad nav lēti. Mana stundas likme ir sākot no 50€/h. Ja man kādā mēnesī būtu 100% noslodze, tas kādam izmaksātu vismaz 8000€. Izklausās kosmiski, ne? Protams, ka nekad tādu mēneša laikā neesmu nopelnījis.  Bet, tas, kāpēc bija šis tracis – nav jau ar ko salīdzināt. Mēs nezinām, cik parasti šādas lietas izmaksā. Izņemot no konteksta, daudz kas izklausās traki. Atsaucoties uz iepriekšējo paragrāfu – 50€/h likme pieredzējušam projekta vadītājam ir ļoti maz. Lielākās aģentūrās senior speciālists klientam mierīgi var izmaksāt arī stipri virs 100€/h. Redz, kā. Ar kontekstu vairs neizklausās tik neprātīgi, ne? Un pats sliktākais visa iepriekšminētā skandāla ietvaros bija kultūras ministrijas lēmums, ka turpmāk honorāri vairs netiks publiskoti. Izlasot šo ziņu, man nedaudz nolaidās rokas. Kārtējais piemērs, kad ierēdņi nevis mācās no kļūdām un mēģina strādāt ar cēloņiem, bet nolemj tikai fokusēties uz sekām. Ja mēs jau gadiem zinātu, cik saņem mākslinieki šādos svētkos, neviens pat aci nemirkšinātu.  Kopsaucējs? Jo vairāk mēs zinām, cik […]

decembris 18, 2018

Ja valsts būtu ģimene

Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas nav sajūsmā par salūtu, Rīgas Domi un brīvdienu pāvesta vizītes laikā. Es gan arī negribētu piekrist, ka man ir sveši svētki, negribās radīt prieku un es tikai gribu uzbraukt tiem, kas kaut ko dara. Manuprāt, ļoti svarīgs ir konteksts. Piemēram, šobrīd aktuālā lieta ir krīzes situācija Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Man šī ziņa, ka nevaram atļauties glābt dzīvības, neiet kopā ziņām par dzīrēm, kuras rīkojam par godu valsts simtgadei. Man simtgade liekas forši un daži no sponsorētajiem projektiem ir bijuši lieliski – piemēram, filma Homo Novus man šķiet labākais, kas ir radīts LV kino. Visi ir dzirdējuši to salīdzinājumu, kurā zeme noreducēta uz 100 cilvēkiem – 25 tad būtu bērni, 75 pieaugušie (no kuriem 9 būtu vecāki par 65 gadiem), tikai 5 no viņiem runātu angliski, tikai 40 būtu pieejams interneta pieslēgums u.c. Ir interesanti, iesaku iemest aci. Iedod perspektīvu par pasauli, kas šādi ir vieglāk uztverama nekā miljardi uz miljardiem. Te par pasauli, ja tā sastāvētu no 100 cilvēkiem.  Latvijas budžets ir liels, tie ir miljardi, to ir grūti aptvert. Šie skaitļi ir tik lieli, ka tie kļūst par tukšiem skaitļiem, kuru ietekmi uz realitāti ir grūti sajust. Mēs esam 2 miljoni (gandrīz). Miljoni arī ir daudz, bet bieži cilvēki neaptver, cik daudz vairāk ir miljards par miljonu – miljons sekunžu ir 11,5 dienas; miljards sekunžu ir 31,75 gadi. Ja atgriežamies pie Latvijas budžeta un prioritātēm, tad man to gribētos salīdzināt ar ģimeni. Katru reizi, kad atkal tiek runāts par to, ka medicīnai trūkst naudas, bet es redzu, ka mums ir salūts, man šķiet, ka esam nedaudz pazaudējuši realitātes sajūtu. Vai kāds no mums izvēlētos aizvest visu ģimeni savā dzimšanas dienā uz smalku restorānu, ja tajā pašā laikā būtu zināms, ka tieši tā ir tā nauda, kas pietrūkst, lai mammai nopirktu dzīvību uzturošas zāles nākamajam mēnesim? Vai mazajam brālim, lai viņš nodzīvotu līdz pirmajai skolas dienai? Mums ir šādu ģimeņu fotoalbums – ziedot.lv. Izglītība ir svarīga (IZM), drošība arī (AM, IeM, TM), labas attiecības ar kaimiņiem arī (ĀM), vecākiem kādu vakaru iziet ārā un atpūsties no ikdienas arī (KM) – gan jau domu sapratāt, visas ministrijas neielikšu. Mēs nevaram ar nazi nogriezt kādu nozari. Bet tomēr, ja mēs nedodam iespēju cilvēkiem izdzīvot, dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, tad iepriekš minētajām svarīgajām lietām īsti nav nozīmes. Un Latvijā ir daudz tādu ģimeņu, kurām svarīgākā rūpe ir par kāda sava vistuvākā veselību un dzīvību. Ir cilvēki, kam nepietiek naudas pārtikai. Nepietiek naudas pārtikai. Un tas, ko es jūtu, kad redzu salūtus, ūdeņraža trolejbusus un citus kosmosus, ir tas, ka mums ir kļuvis vienalga. Ka mēs esam atrofējušies. Ka mēs esam pieņēmuši status quo. Protams, salūta neesamība neatrisinās veselības aprūpes sistēmas problēmas. Tās ir kapeikas pret veselībai nepieciešamo finansējumu. Tas ir spļāviens jūrā. Tās ir dienas pret gadu desmitiem, bet ar kaut ko ir jāsāk. Var sākt arī ar mazumiņu, nevis 30% pensiju paaugstināšanu. Ja nākammēnes katram Latvijas pensionāram pieliks 50 centus pie pensijas vai ārstam 50 centus pie algas, tas neko diži nemainīs, bet aiznākamajā […]

novembris 13, 2018

Eju pie psihoterapeita. Palīdz.

Man vienmēr ir licies, ka justies slikti vai būt bēdīgam ir ok. Tā ir normāla dzīves sastāvdaļa – reaģēt uz apkārt notiekošo un būt emocionālam. Šķiet, ka man nekad arī nav bijis viedoklis, ka mentālā veselība ir joks. Tiesa, es arī kādreiz esmu dzirdējis tēzi, ka psihologi un terapeiti ārzemēs ir populāri, bet mūsu kultūrā cilvēki vienkārši izrunājas pie alus – respektīvi, amerikāņu attiecības ir virspusējas, tāpēc viņiem vienkārši vajag kādu, ar ko parunāties. Es šim kādreiz esmu kaut kādā mērā ticējis, ir pat tāda blāva atmiņa, ka kādā brīdī šo kādam esmu teicis. Attiecībā pret sevi man vienmēr ir licies, ka es esmu pilnīgi normāls. Un, pat, ja neesmu, tad esmu pietiekoši gudrs, lai būtu, kā saka, pats sev psihologs, jo manas problēmas ir tikai un vienīgi manā galvā. Realitātē ar mani nekad nekas tik slikts nav noticis, lai es būtu traumēts vai man vajadzētu kaut kādu ārēju palīdzību. Es neesmu nekāds čīkstulis un ar savām problēmām tieku lieliski galā arī pats. Mana dzīve arī vienmēr ir bijusi salīdzinoši vienkārša un viduvēja – nekas ārpuskārtas ar mani nav noticis. Tiesa, tagad skatoties atpakaļ, kaut kādas zīmes jau bija redzamas, ka ne vienmēr esmu pietiekoši padomājis par sevi. Piemēram, pirms kādiem pieciem gadiem vakaros regulāri nevarēju aizmigt, sirds dauzījās un biju pilnīgi drošs, ka nav pārāk daudz atlicis šajā saulē un pavisam drīz aiziešu ar sirdi. Dažas reizes nakts vidū, kad bija sliktāk, izsaucu ātros, kuri uztaisīja kardiogrammu, iedeva baldriāņus un palaida atpakaļ gulēt. Tas turpinājās kādu pusgadu, līdz saņēmos aiziet pie ģimenes ārsta, lai tiktu pie nosūtījumiem, bet ģimenes ārste jau uzreiz pateica, ka izklausās pēc veģetatīvās distonijas, bet tomēr aizsūtīja uztaisīt check-up. Te gan es guvu “pierādījumu” sev, ka tiešām esmu “mentālais magnāts”, jo tiklīdz uzzināju, ka man ir veģetatīvā distonija, tā mani pameta. Pats sevi tajā stresā un apburtajā lokā vien biju iedzinis. Protams, būtu bijis labāk, ja pie ārsta būtu aizgājis ātrāk, bet bija bail. Es arī nekad neesmu bijis pārāk emocionāls. Protams, man ir emocijas, bet subjektīvi šķiet, ka to amplitūda vienmēr ir bijusi visai neizteiksmīga. Neatceros, ka kādreiz būtu raudājis. Dažas reizes bija slapjas acis, bet tas parasti bija uz paģirām skatoties kādu filmu, kur daudz emociju. Citādi gan nekas nekad īpaši nelīda ārā. Šogad tas mainījās. Šogad vispār dzīve mani ir pārbaudījusi vairākkārt, bet kāršu namiņš pavisam sabruka, kad vasaras vidū uzzināju, ka manai krustmātei ir vēzis IV stadijā. Apstājās pilnīgi viss. Jau dažus mēnešus eju pie psihoterapeita, tāpēc tagad jau zinu, ka tas arī bija tas, kas pavēra vāciņus visam, ko katru reizi pie kāda pārdzīvojuma biju vienkārši nostūmis kādā stūrī. Bija pizģec. Krustmāte un mana ome man ir starp TOP 3 labākajiem cilvēkiem pasaulē. Es nekad nebiju iedomājies, ka nepaspēšu aizbraukt ciemos pie krustmātes uz Angliju, man nelikās, ka ar kaut ko tik labu var notikt kaut kas tik slikts. Kaut kas manī salūza. Kā jau minēju, jau kādu laiku eju pie terapeita. Esmu pamazām savācies un sācis revidēt arī citas lietas savā dzīvē. Protams, būtu bijis labāk, ja pie terapeita […]

oktobris 30, 2018

Pazaudēju Snapchat Spectacles brilles – dod ziņu, ja ko zini

snapchat spectacles

Liekot pēc Positivus automašīnā lietas (svētdien ap 18:00), laikam uz auto jumta atstāju šādas saulesbrilles (Snapchat Spectacles – https://www.spectacles.com/)  ar visu dzelteno maku (kas reizē ir arī akumulators). Lūdzu, ja kāds ir atradis, padodiet ziņu. Brilles ir ar kameru, tā kā diezgan unikālas. Uz Latviju pasūtīt viņas nevar, arī lādētāja gals ir nestandarta. Latvijā tiešām tādas nevar būt daudz – nekad nevienam neesmu redzējis (vairākiem ir pirmā paaudze, bet šī ir otrā, kas iznāca šogad). Atradējam esmu gatavs samaksāt. Mašīnā iekāpu pie Fazendas, bet varētu būt nokritušas arī kkur tālāk uz ceļa virzienā uz Igauniju.

jūlijs 25, 2018

Valsts saliedētība par 1000€/mēnesī

Ir viena lieta, par kuru cenšos runāt gan ar klientiem, gan lekcijās, gan citkārt, kad man jautā, kas tagad aktuāls Facebook’ā. Savulaik esmu ticies ar dažām valsts iestādēm, lai par šo runātu no drošības aspekta, bet tas viss ne ar ko nebeidzās. Tātad: Facebook ir kļuvis par maksas kanālu Izlikties, ka tā nav, nozīmē mānīt pašam sevi un attiecīgi būvēt savu mārketingu un komunikāciju uz naivu cerību. Facebook lapā nopublicēta ziņa labākajā gadījumā sasniedz 20-30% no cilvēkiem, kas nospieduši tai Like. Protams, ir izņēmumi, bet tie sastāda 1-2% no visām Facebook publicētajām ziņām. Gatavojoties kādai no lekcijām uzgāju tēzi, ka mārketinga kampaņā 20% budžeta ir “production” un 80% – medijiem. Respektīvi, ja TV klips izmaksā 20 000€, tad tā parādīšanai TV un citur budžetam būtu jābūt 80 000€. Jebkurā mediju kanālā vairāk līdzekļu tiek tērēts uz cilvēku sasniegšanu, nevis reklāmas materiāla izveidošanu. Izņemot sociālos medijus. Protams, kādreiz lietotāju sasniedzamība bija labāka un “savācot” 100 000 Like lapai varēja sasniegt nopietnu daļu no šiem lietotājiem. Latvijas gadījumā gan šādu stāstu ir gaužām maz – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Un šobrīd arī 100 000 Like nav īsti nekādas lielās vērtības bez reklāmas budžeta. Visi, kas ar dažiem tūkstošiem Like ražo diendienā ziņas Facebook un tās nereklamē, sevi vienkārši nodarbina, nevis nodarbojas ar mārketingu vai komunikāciju. Facebook izmanto arī mūsu valstij nedraudzīgi ļaudis Vēlēšanas ASV izgaismoja nepatīkamu patiesību. Facebook un citi komunikācijas kanāli var tikt izmantoti arī nelāgu mērķu sasniegšanai un “sliktie” šīs platformas izmanto visai prasmīgi. Īsumā: tiek veidotas lapas, tiek veidotas grupas un šie ieraksti tiek pamatīgi reklamēti, kas nozīmē, ka tos ierauga tūkstoši. Šo pasākumu masivitāti ir grūti aptvert, novērtēt vai izmērīt, jo konkrētos ierakstus redz tikai tie, kam tie tiek reklamēti. Rīgas birojos sēžot nevienam nav ne jausmas, ko savās Facebook sienās redz cilvēki Latgalē. Pat aizbraucot uz turieni, to nebūs iespējams noteikt, jo visdrīzāk reklamētās ziņas netiek tēmētas tikai pēc atrašanās vietas. Facebook ļauj atlasīt mērķa grupas arī pēc valodas un pat apmeklētajām mājaslapām. Respektīvi, ja es Sputnik vai RT vietā veidotu reklāmas kampaņu, kas reklamētu Latvijas valstij kaitējošas ziņas Latvijas iedzīvotājiem, es atlasītu visus tos, kas bijuši kādā no šiem saitiem un apskatījuši vismaz 10 lapas un komunicē krieviski. Kā papildu indikatorus es izmantotu tos, kas ir dalījušies ar ziņām, rakstījuši komentārus un citādi pastiprināti iesaistījušies darbībās ar ziņu portālu. Papildus, es atlasītu vēl šiem lietotājiem vislīdzīgākos lietotājus, jo tos pārliecināt par Latvijas kaitīgumu būtu visvienkāršāk. Un darītu šo ilgtermiņā. Vai mēs savas ziņas piegādājam to mērķauditorijai? Mums ir Latvijas Sabiedriskie mediji, kuru sadaļā “Par mums” ir šāds teikums: Ziņu portāla izveidi paredz Ministru kabineta programma sabiedrības saliedēšanas, nacionālās identitātes un valsts valodas pozīcijas nostiprināšanai, kas tapa 2012.gada pavasarī. Problēma ir tāda, ka ir beigušies tie laiki, kad cilvēki skatījās to, ko translēja TV vai varēja pasūtīt ik rītu uz mājām. Mūsdienās lielai daļa sabiedrības ir iemīta taciņa uz vienu vai otru portālu + tiek pieķerts tas, kas parādās Facebook ziņu lentēs. Mēs nevaram piespiest cilvēkus skatīties tos kanālus, kurus mēs gribētu, lai viņi skatās, vai […]

marts 5, 2018